21.09.2008.
Arī Tihonovam gadījās „ziedlapiņas..." (6)
Mihails Vasiļonoks ir pieredzējušākais un labāk informētais Rīgas Dinamo hokejists. Ne tāpēc, ka, vārtos stāvot, laukums ir kā uz delnas pārredzams. Latvijā nav otra tāda vīra, kurš Dinamo rindās bez pārtraukuma būtu pavadījis 20 gadus. Miša zina, kā tapa un rūdījās Dinamo gars — tieši par to Rīgas komandu cienīja un respektēja visā Padomju Savienībā. Un tieši to mēs gaidām arī no jaunā Dinamo modeļa.
— Vai taisnība, ka jūs, iespējams, nekad nekļūtu par vārtsargu, ja nedzīvotu vienā mājā ar Andri Hendeli (vēlāk — vienu no labākajiem Rīgas Dinamo ubrucējiem — red.)?
— Tā varētu teikt. Mēs pusaudža gadus pavadījām Tallinas ielā Lauku un Vārnu ielu rajonā. Turpat netālu dzīvoja arī Ansveriņš, Odincovs... Kādu dienu Andris, kurš pats jau trenējās, mani pierunāja aiziet līdzi uz treniņu. Tobrīd biju gadus 15 vecs. Tā kā es slidoju vissliktāk, treneris Rostovskis mani ielika vārtos. Andris iesākumā deva šādu padomu — kad ripu metīs viens spēlētājs, tu noķersi, bet skaties, lai divi nemet vienlaicīgi... To, ka nokļuvu vārtos, uztvēru mierīgi, jo arī sētā, spēlējot futbolu, parasti biju vārtsargs.
— „Spēle bija zaudēta. Tagad treneri Micīša vietā ļāva roku izmēģināt arī jaunajam vārtsargam Mihailam Vasiļonokam. Viņa debija nemaz nebija slikta. Tikai vienu reizi vēl ripa ielidoja Dinamo vārtos un arī ne vārtsarga kļūdas dēļ.” Vai atminaties, par kuru spēli ir runa?
— Neatceros...
— Tas notika 1967. gada 1. novembrī PSRS meistarsacīkšu A klases 2. grupas spēlē pret Čeļabinskas Traktoru, mača rezultāts — 2:6...
— Tiešām neatceros...
— Varbūt atminaties 1968. gada 28. februāri, spēli pret Ufas „Salavatu Julajevu”. Ja tic laikrakstam Sports, tad pirmo reizi Dinamo vārtos visu spēli nostāvējis Mihails Vasiļonoks...
— Arī šo spēli es vairs neatceros... Komandā mani paņēma 1967. februārī, tobrīd tā vēl saucās Daugava. Spēlējot Ņižņijtagilā, vārtsargs Micītis dabūja traumu, bet otrs vārtsargs Samovičs par kaut ko tika diskvalificēts. Uz Permu, kur bija jānotiek nākamajai spēlei, mani izsauca no junioru komandas. Aizlidoju viens pats. Tomēr laukumā netiku, jo Samovičam atļāva spēlēt. Tā kā mana debija lielajā komandā varēja notikt agrāk...
— Jūs iekļāvāties Dinamo brīdī, kad komanda aizvadīja savu neveiksmīgāko sezonu — 35 zaudējumi, sešas uzvaras un pēdējā vieta. Bija pilnīgi zudusi ticība savām spējām...
— Tobrīd par zaudējumiem es īpaši nedomāju. Tas, ka mani uzaicināja uz meistarkomandu, bija liels gods. Jutos lepns un priecīgs.
— Jūsu vārtsarga karjera sākās Anatolija Micīša ēnā. Viņš bija jūsu labākais paraugs un skolotājs.
— Jā, agrāk jau speciālu vārtsargu treneru nebija, varēja mācīties tikai no tiem, kas paši spēlēja. Cik nu pats spēj uztvert, tik arī bija. Tā nu es skatījos uz Micīti, Kortoviščenko, Opitu. Arī Viktors Tihonovs, kad atnāca uz Dinamo, pasauca mūs ar Toļiku un teica: „Vārtos neesmu stāvējis, par vārtsargiem neko daudz nezinu, tāpēc palīdzēt nevarēšu.” Viņš iedeva bildītes, kur bija parādīts, kā vārtsargam jādarbojas (tās man vēl tagad mājās ir saglabājušās) un piebilda: „Varbūt tas jums ko līdz, bet mēģiniet mācīties paši!”
Līdz ar Tihonova atnākšanu uzreiz parādījās disciplīna, jo tajā laikā, kad treneris vēl bija Staņislavs Motls, dažs pēc mača atļāvās uzvesties vaļīgāk. Otrkārt, Tihonovs mūs gatavoja uz lielu darbu, teica, ka tas nekur nepazudīs. Sākām kārtīgi strādāt un drīz vien varējām kā līdzīgi cīnīties ar komandām, kas tabulā atradās virs mums.
— Pirms daudziem gadiem jūs esat teicis: „Likās, ka Tihonova prasības nav izpildāmas. Bet jau pēc pirmās sezonas, kaut slodzes palielinājās, nogurums vairs tik krasi nebija izjūtams. Bijām pieraduši un, galvenais, sagatavoti izturēt grūtības.” Šādas atklāsmes gribētos novēlēt arī tagadējam Rīgas Dinamo!
— Tihonovs pie slodzes un disciplīnas pieradināja pakāpeniski. Tas ir kā zupu vārīt. Vispirms ielejam ūdeni, vāram, tad liekam kaut ko klāt... Treneris mūs gatavoja psiholoģiski. Lēnām. Viņš teica, ka CSKA un PSRS izlases spēlētāji ir tādi paši čaļi kā mēs, tikai fiziski labāk sagatavoti. Tihonovs mūs iedvesmoja, pārliecināja, ka mēs varam spēlēt kā viņi. Tā soli pa solim Dinamo gāja no pirmās līgas līdz Augstākajai un tur nostiprinājās.
Treniņu procesā ļoti svarīgs ir brīdis, kad šķiet — viss, vairāk nevar! Bet tieši tad sevi ir jāpiespiež. Šis princips man dzīvē arī vēlāk ir ļoti palīdzējis.
— PSRS pirmajā līgā kalendārs bija sastādīts tāpat kā tagad KHL — Rīgas Dinamo ar vienu un to pašu pretinieku spēlēja divas dienas pēc kārtas. Tātad pastāvēja lielāka iespējamība, ka labas spēles mīsies ar sliktajām. Jūs tam visam reiz gājāt cauri...
— Lai uzvarētu abās spēlēs, vienai komandai jābūt klasi pārākai pār otru. Un pirmās līgas pēdējā gadā Rīgas Dinamo tāda bija.
— Vai tajos laikos bija kāda maiņa, aizsargu pāris, kuriem esot laukumā, jutāties drošāk?
— Nē, visi aizsargi un uzbrucēji mums bija apmēram vienā līmenī. Komandā, izņemot Helmutu, izteiktu zvaigžņu nebija. Kolektīvs bija vienlīdzīgs un draudzīgs. Neviens ārā nekrita.
— Miša, starp citu, toreiz spēlē pret CSKA, kad Balderis Tretjakam iemeta četras ripas, vai jūs stāvējāt Dinamo vārtos?
— Cik atceros, tad jā. CSKA parasti vismaz trīs maiņas bija no PSRS izlases, taču sezonas laikā mums izdevās viņus uzvarēt vienu vai pat divas reizes. Pirmajos gados Dinamo spēles ar CSKA iekrita tieši armijas dienā — 23. februārī. Tad nu mēs viņiem sabojājām svētkus... Cīņas bija smagas, atceros, ka Tīts Lambins pat kādā epizodē salauza Harlamovam atslēgas kaulu.
— Šobrīd viens Latvijas klubs spēlē KHL, bet četri Baltkrievijas ekstralīgā. Latvijas hokeja attīstībai labāku variantu grūti iedomāties...
— Piekrītu. Kam tad mēs spēlējam hokeju? Protams, ka skatītājiem! Ja agrāk mūsu izlasi redzējām vienu, divas, trīs reizes gadā, tad tagad izlases līmeņa spēles būs ik pēc dažām dienām. Arī Baltkrievijas čempionāts ir ļoti laba iespēja jaunajiem.
— Jau pirmajā izbraukumā Rīgas Dinamo piedzīvoja smagu sagrāvi Novokuzņeckā. Kā tikt pāri šādai neveiksmei?
— Nekas traks tas nav. Arī Tihonova vadībā Dinamo ir zaudējis ar 0:8 vai 1:8, šķiet tas bija Gorkijā. Tihonovs tieši pirms spēles bija nolēmis ieviest jaunu taktiku, kuras nosaukums „ziedlapiņa”... Komandai vajadzēja it kā aizvērties, bet pēc tam atvērties, izplaukt. Tā aizvērāmies, ka smagi zaudējām.
Labāk ir spēli beigt ar 0:7 nekā, piemēram, 1:2 vai ielaist izšķirošos vārtus pēdējās sekundēs. Tieši šādus zaudējumus morāli un psiholoģiski ir grūti pārvarēt. Ja rezultāts ir liels, šādas spēles ir vieglāk analizēt, jo skaidrs, ka vainīga visa komanda. Domāju, ka Novokuzņeckā Dinamo zaudēja noguruma un psiholoģisku iemeslu dēļ, varbūt komanda pēc pirmajām divām spēlēm jau nodomāja, ka jaunajā līgā neiet tik traki, kā sākumā šķita.
Smags zaudējums nav nekas traģisks, jo sports ir sports, var paveikties un var nepaveikties. Līdzjutēji to sapratīs. Bet viņi nekad nepiedos, ja pazudīs komandas gars, ja tā necīnīsies līdz galam!
21.09.2008.
21.09.2008.
21.09.2008.
21.09.2008.
