hokeja kluba RĪGAS DINAMO oficiālā mājaslapa

 

Martins Pruseks nav tik labi pazīstams, kā daudzi citi čehu vārtsargi – ne tikai kā Dominiks Hašeks vai 70. gadu zvaigzne Jirži Holečeks, bet arī kā Milans Hnilička, Tomašs Vokouns, Romāns Čehmaneks, Dušans Salfickis... Droši vien tieši tāpēc viņa ierašanos Rīgā daudzi līdzjutēji uztvēra labākajā gadījumā piesardzīgi. Kas tas tāds? Bija labākais vārtsargs AHL (Amerikas hokeja līga), bija Čehijas izlases trešais vārtsargs 1999. gada pasaules čempionātā Norvēģijā (pēc Hniličkas un Čehmaneka), aizvadīja 57 spēles NHL. Nav slikti, bet nav arī nekas īpaši iespaidīgs. Kāds patiesībā vārtsargs ir Martins Pruseks, viņam nācās apliecināt jau pašam un jau Rīgas „Dinamo” vārtos, jo arī sezonas sākums KHL Maskavas „Spartak” rindās diezin vai bija tāds, lai par to visi runātu un rakstītu. Patiesībā Rīgas „Dinamo” komandā Prusekam sezona gan turpinājās, gan it kā sākās no jauna. Pilsētā, kurā viņš nekad iepriekš vēl nebija ciemojies.

 

 

 

 

 

 

Liela daļa vārtsargu savu arodu paši neizvēlas, liela daļa vārtos nonāk dažādu nejaušību dēļ. Martins Pruseks nebija izņēmums.

 

„Vispār jau sākumā es trenējos futbolā, bet 3. klasē vajadzēja izvēlēties starp futbolu un hokeju. Nolēmu palikt hokejā, turklāt gandrīz blakus mājai dzimtajā Ostravā atradās hokeja laukums un tur notika nodarbības. Biju uzbrucējs, patika mest ripas vārtos, kā jau jebkuram puikam. Vienā no treniņiem man salūza nūja, vajadzēja sākt spēlēt savā starpā, bet man vairs nebija ar ko... Nācās iet vārtos, kur paliku līdz pat šai dienai. Man iepatikās! Atpakaļ laukumā neesmu ne reizes prasījies,” intervijā „Vakara ziņām” stāsta Martins Pruseks. „Līdz 16 vai 17 gadu vecumam spēlēju Ostravā, bet tad pārcēlos uz Vitkovices komandu. Pareizāk – nekur īpaši nepārcēlos, jo Vitkovice ir kā Ostravas piepilsēta, pat kā viena no pilsētas daļām....”

 

 

- Senāka laika vārtsargus īpaši neatceros, tikai pēc uzvārdiem zinu. Gāju skatīties Vitkovices pieaugušo komandas spēles un tur Pardubices komandas sastāvā pirmo reizi ieraudzīju Dominiku Hašeku, kurš jau 16 gadu vecumā sāka spēlēt pieaugušo komandā, par viņu jau runāja kā par lielu talantu. Viņš jau tad bija ļoti labs vārtsargs un man jau tad patika labāk par visiem citiem.

 

 

- Atceros, ka mums dienā bija treniņš, bet finālu rādīja no rīta, jo spēles taču bija Japānā. Toreiz spēlēju Vitkovicē. Skatījāmies visa komanda kopā, jo no mūsu komandas tur bija uzbrucējs Dāvids Moravecs. Hašekam tas bija labākais turnīrs dzīvē, bija iespaids, ka viņa vārtos vispār nav iespējams iemest ripu, ka ripa pati viņu atrod.

 

 

 

 

 

 

1999. gada pasaules čempionātā Martins Pruseks bija trešais vārtsargs Čehijas izlasē, taču nevienā spēlē Norvēģijā viņš nepiedalījās. Patiesībā līdz tam valsts izlases sakarā par viņu nemaz nav, ko teikt...

 

„Velti meklēt manu uzvārdu jauniešu un junioru izlašu sastāvā, jo tā tur vienkārši nav. Laikam nedaudz par ātru vai neīstajā laikā piedzimu,” smej Martins. „Līdz pat pēdējam gadam juniora vecumā spēlēju Ostravas otrajā komandā jeb fārmklubā – kā, piemēram, tagad „Rīga 2000” ir fārmklubs Rīgas „Dinamo”, tāpēc mani nepamanīja un man neviens īpaši nesekoja. Pieaugušo jeb pirmajā komandā nokļuvu jau pēdējā juniora vecuma gadā un tad jau mani bija par vēlu ņemt junioru izlasē. Tā ka uzreiz nokļuvu lielajā izlasē. Vienmēr vajag kaut nedaudz veiksmes, lai tevi pamana, lai tevi sāk virzīt, vajag nokļūt īstajā brīdī īstajā vietā un īsto cilvēku acīs – proti, īstajā komandā. Ostravas un Vitkovices komandu spēles junioru līgā bija kā īsts derbijs, man šīs spēles labi sanāca un nākamajā gadā jau mani uzaicināja uz Vitkovices komandu, kas spēlēja Ekstralīgā. Var teikt, ka tad mani pirmo reizi pamanīja un novērtēja. Vitkovices komandā nospēlēju sešas sezonas. Tur vēl bija tāds Hudāčeks, kurš arī ir spēlējis Krievijā, kā arī Trvajs, kurš reizi bija arī pasaules čempionātā izlases sastāvā.”

 

 

 

 

 

Martins Pruseks 23 gadu vecumā (1999. gadā) tika izvēlēts NHL draftā par kopējo 164. numuru un viņu izvēlējās Otavas „Senators”. Vispirms jau diezgan vēlu Pruseks nokļuva NHL draftā un tad vēl viņš par to uzzināja no televīzijas...

„Man vispār nebija aģenta, es pat nezināju un nenojautu, ka varētu nokļūt draftā. Sēdēju mājās pie televizora, skatījos NHL drafta rezultātus un... Pēkšņi ieraugu savu uzvārdu! Kā tas varēja notikt? Acīmredzot Otavai bija ļoti labs ģenerālmenedžeris, kurš daudz braukāja pa Eiropu un skatījās spēlētājus. Laikam iekritu viņam acīs,” savu lielāko

Martins Otavas Senators sastāvā Foto: jamd.com

pārsteigumu hokejista karjerā atceras Martins.

 

 

- Lokauts ļoti daudz, ko izjauca. Man patika „Senators” komandā, tur savukārt bija apmierināti ar mani, bet tad uznāca lokauts... Atgriezos Vitkovicē, bet pēc tam no Otavas puses par mani vairs nebija tik lielas intereses (Otavā tosezon spēlēja Pruseka elks Hašeks, Maiks Morisons un Rejs Emerijs – A.K.). Atgriezos AHL, tad nokļuvu Kolumbusas „Blue Jackets”, taču tur man vairs spēlēšana tik labi neveicās. Kaut kas nesakrita. Komanda spēlēja slikti, man arī spēle negāja no rokas. Starp citu, Kolumbusā toreiz spēlēja Dūvijs Vestkots un Marks Hartigans. Bija patīkami ar viņiem satikties Rīgā, jo kopš tā laika abus nebiju redzējis. Tad bija Sanktpēterburga, tad atkal Vitkovice, tad Maskavas „Spartak”, tagad – Rīga. Es neesmu vienīgais spēlētājs, kas nokļuva NHL, iepriekš nespēlējis junioru izlasēs. Zviedrs Daniels Alfredsons arī tikai 23 gadu vecumā devās uz NHL, bet tagad viņš ir „Senators” kapteinis. Viņš ir trīs gadus vecāks par mani. Kas zina, kā būtu turpinājusies mana karjera, ja nebūtu lokauta, ja es būtu turpinājis spēlēt Otavā. Man bija 27 gadi, bet mani amerikāņu presē jau dēvēja par veterānu, jo visai vēlu nokļuvu NHL. Taču tas bija labsirdīgi nevis kā mājiens, ka jādod vieta kādam labākam jaunajam.

 

 

- Nē. Dažus zināju, taču uz ledus ne ar vienu citu nebiju ticies. Arī ar treneri Jūliusu Šupleru ceļi līdz šim nebija krustojušies. Otavā, piemēram, ar Marsela Hosas brāli Marianu kopā spēlējām.

 

 

- Nu, kaut vai tāpēc, ka vārtsargi komandā ir tikai divi... Ja nopietni, tad reti kurš Eiropas vārtsargs uzreiz sāk spēlēt NHL, vispirms tomēr tiek izieta skola AHL vai junioru līgās. Ziemeļamerikā vārtsarga spēlei ir savas īpatnības kaut vai tāpēc, ka mazāki ir laukumi, kas ietekmē spēki kopumā – vairāk metienu visiespējamākajās situācijās. Tas ir cits hokejs. Ziemeļamerikas vārtsargi ļoti labi slido, tev bieži jāizslido pretī spēlētājam, kuram ir ripa, jo gandrīz vienmēr sekos metiens un neviens tevi, kā Eiropā, nenoguldīs, neatdos piespēli, lai partneris iemestu ripu gandrīz vai tukšos vārtos. Nereti jāspēlē gandrīz vai kā aizsargam. Bet tieši tāpat ir Ziemeļamerikas vārtsargiem, kuri ierodas spēlēt Eiropā – vari būt izcils meistars, bet tik un tā vajadzīgs laiks, kamēr pierodi, kamēr saproti, kas un kā šeit notiek.

 

 

Martins kopā ar Rīgas Dinamo vārtsargu treneri Artūru Irbi

 

 

 

- Tas laiks nemaz nebija tik ilgs, lai paspētu zaudēt sportisko formu. Tās bija tikai trīs vai četras dienas. Paspēju aizbraukt pie ģimenes uz Ostravu un tad jau uzreiz devos uz Rīgu. Man taču ir trīs meitas – 12 , 9 un 5 gadus vecas. Tā ka vēl viena hokeja vārtsarga Pruseka nebūs... Tagad skolas brīvlaikā viņas kopā ar sievu atbrauca uz Rīgu, jo tāpat kā es nav šeit nekad bijušas. Vispār jau man „Spartak” komandā viss patika, mani tur labi uzņēma, man uzticējās, taču man arī bija skaidrs, ka drīz nosēdīšos uz soliņa, jo savu ārzemju vārtsarga limitu biju jau gandrīz izpildījis – ārzemju vārtsargs Krievijas klubos nedrīkst aizvadīt vairāk par 65 procentiem spēļu, bet man bija jau 22 spēles. Turklāt pēc traumas atsāka trenēties Dmitrijs Kočņevs un bija skaidrs, ka šādā situācijā viņš būs pirmais vārtsargs. Tā ka piedāvājums no Rīgas nāca īsti laikā. Jācer, ka arī Rīgas komandai mana atnākšana noderēja. Man nebija grūti sezonas vidū mainīt komandu, mani šeit labi uzņēma gan komandā, gan skatītāji, izdevās labi izvadīt pirmās spēles, tas deva pārliecību. Vispār esmu diezgan sabiedrisks cilvēks un man nav grūti iekļauties jaunās komandās.

 

 

 

 

 

 

 

Teiksiet, ka mūsdienās tas nav iespējams? Ir. Piemērs – Martins Pruseks. Protams, ka viņam arī bija pirmais treneris un vairāki nākamie treneri, viņam bija treneris, kurš pamācīja vārtsarga spēles pamatelementus, taču viņa karjerā nekad nebija trenera, kurš savulaik jau būtu uztrenējis kādu pazīstamu vārtsargu – proti, nebija īsta vārtsargu trenera. Līdz visam, ko Martins Pruseks pašreiz prot un zina, viņš lielā mērā ir nonācis pašmācības ceļā. Jau pēc pirmās viņa spēles „Dinamo” vārtos (kā lai visiem iestāsta, ka vārtsargi vārtos nestāv, viņi tajos spēlē!?) Martins ar savu „nekā lieka” spēles stilu atgādināja kaut ko pazīstamu tieši no agrākajiem čehu vārtsargiem... Vēl pēc pāris spēlēm atcerējos – Jirži Crha! Viņiem par ķiveres un aizsargmaskas ir ļoti līdzīgas. Martins nav redzējis, kā spēlēja Crha, viņš tad vēl bija maziņš, taču savu spēles stilu Martins ne no viena nav kopējis – viņš to apguvis pats.

 

„Pēc vārda es, protams, zinu, kas ir Jirži Crha, bet neesmu redzējis, kā viņš spēlēja toreizējās Čehoslovakijas izlasē. Neviens mani speciāli nevienam spēles stilam nav mācījis, pats mācījos,” atzīst Martins. „Mums bērnu un jauniešu komandās nebija kāda pazīstama vārtsargu trenera, parādīja pamatelementus, paskaidroja, kas un kā jādara. Bija, protams, vārtsargiem atsevišķi treniņi, kuros slīpējām tehniku. Esmu diezgan garš – 188 cm – un man spēles tehnika jau sākotnēji bija savādāka nekā augumā mazākiem vārtsargiem. Jau Amerikā mācījos atkal un tur vēl ieguvu daudz jauna un vērtīga, vispirms jau pilnveidoju slidošanu, jo tur bez labas slidošanas nav, ko meklēt. Amerikā katrā komandā ir vārtsargu treneris. Pirmssezonas nometnē parasti ir 5-6 vārtsargi, pēc tam paliek divi. Otavā palikām mēs ar Patriku Lalime (pašreiz Bufalo „Sabres” vārtsargs – A.K.).”

 

 

- Man nepatīk ļoti raibas vārtsargu maskas. Vienā sānā uz manas ķiveres ir Vitkovices komandas logo, bet uz otra sāna mans mīļākais četrinieks – U2. Tas ir viss. Kad spēlēju Vitkovicē, tad uz ķiveres bija „Senators” uzlīme. AHL vienu laiku man bija vispār pilnīgi balta ķivere.

 

 

- Nav. Neticu es tiem rituāliem... Vienā spēlē uzvari un tad pirms nākamās darīt visu tieši tāpat, kā pirms uzvarētās spēles – tas man neder. Tas nepalīdzēs. Gadu gaitā ir izstrādājies ģērbšanās rituāls, taču tas ir vienkārši ieradums un nekas vairāk.

 

 

- Pieradis esmu, taču vienalga tas ir smagi. Garajos ceļojumos klausos mūziku, cenšos atslēgties. Filmas neskatos, datorspēles nespēlēju. Tas mani nogurdina. 

 

 

- Jā, dzirdēju, ka Karlovi Vari komanda grasās iekļauties KHL. Tur ir slavens ārstnieciskais kūrorts un tur iebrauc ļoti daudz 

Martins Dinamo sastāvā

cilvēku no Krievijas, tā ka skatītāju interese būtu ne tikai no vietējiem, taču nevaru iedomāties kā viņi lidos, piemēram, uz Habarovsku. Vismaz vienu reizi turp būs jālido, ja arī divīzijas tiks sastādītas pēc ģeogrāfiskā principa.

 

 

- Čehoslovakijas laikā skolā no 5. līdz 8. klasei mācījāmies krievu valodu, kad spēlēju Amerikā, tad man bija draugi vairāki krievu hokejisti, tad spēlēšana krievu klubos. Viss kopā. Ar Pjotru Ščastliviju, ar kuru, kā zinu, dzīvo latviešu tāllēcēja no Rīgas (Ineta Radeviča – A.K.), esam pavisam labi draugi. Kopā bijām Otavas fārmklubā, tad „senatoru” sastāvā. Tagad Maskavā satikāmies.

 

 

- Nu, nē, Hašeka sasniegumu man neatkārtot. Karjeru beigt vēl netaisos, viss būs atkarīgs no veselības. Kamēr man spēlēšana sagādā baudu, kamēr sanāk un kamēr varu – kāpēc beigt? Vispār jau es nezinu nevienu hokejistu, kurš būtu vecāks par 30 gadiem, un kuram par sevi neatgādinātu savainojumi. Pruseks nav izņēmums. Paskatieties, kā 39 gadu vecumā spēlē un kādā sportiskā formā ir Sergejs Naumovs? Nevajag nemaz Hašeku pieminēt, arī Sergejs ir piemērs, no kura var mācīties.

 

 

- Vispār jau es piederu Vitkovices klubam, tā ka ne tikai no manas vēlēšanās viss ir atkarīgs. Pašam man iebildumu nebūtu šeit palikt. Pašreiz ir vienošanās, ka Rīgā spēlēšu līdz sezonas beigām, ja pēc tam pans Šuplers aicinās palikt... Es paliktu ar prieku. Pašreiz negribu par to prātot, mums priekšā vēl daudz spēļu un jādomā par tām.